Nesen apskatījām, kādai būtu jābūt dzimstībai ja mēs tikai ar tās palīdzību turpmāko 20 gadu laikā, līdz 2045. gadam, vēlētos atgūt to iedzīvotāju skaitu, kāds bija 2023. gadā.

Ieguvām fantastisku, realitātē nesasniedzamu skaitli – katrai sievietei būtu jādzemdē vidēji 3,55 bērni (tagad ir apmēram 1,3).

Otrs veids, lai mainītu iedzīvotāju skaitu ir: migrācija. Tātad: paskatīsimies, kādai būtu jābūt migrācijai, lai Latvijā pēc 20 gadiem, 2045. gadā atkal būtu tikpat cilvēku, cik bija 2023. gadā.

Šajā gadījumā būsim “maigāki” un pieņemsim, ka dzimstības aina būs labāka, nekā šobrīd. Citu valstu pieredze liecina, ka, pieaugot imigrācijai, pieaug arī dzimstība uz vienu auglīgā vecuma sievieti. Tam ir savs praktiskais pamatojums: migrācija parasti notiek labākas dzīves meklējumos un, sasniedzot labākus dzīves apstākļus, dzimst arī vairāk bērnu. Vismaz pirmajā imigrantu paaudzē.

Ar kohortas analīzes metodi samērā ātri atrodam nepieciešamo imigrantu skaitu: sākot no 2026. gada ik gadu Latvijā būtu jāierodas par 15 310 cilvēkiem vairāk, nekā no Latvijas aizbrauktu.

Pat, ja 2026. gadā un visos gados pēc tam ik gadu mūsu skaits papildinātos ar šiem 15 310 imigrantiem, kopējais iedzīvotāju skaits atsāktu pieaugt tikai pēc 10 gadiem – 2036. gadā.

Toties 2045. gadā rezultāts būtu sasniegts – mūsu skaits sasniegtu 1 883 019 – tātad nedaudz pārsniegtu 2023. gada skaitu.

Izmaiņas

Kopsummā šajos 20 gados (2026-2045) būtu ieradušies 307 625 imigranti – īstenībā krietni vairāk, jo šis skaitlis ataino starpību starp aizbraukušajiem un atbraukušajiem. T.i. ja šajā laikā no Latvijas aizbrauktu 50 000 pamatiedzīvotāji, faktiski imigrantu skaits būtu 357 625.

Kohortas analīzes modelis paredz, ka imigrantu vecuma struktūra ir tipiska – t.i. visvairāk ierodas gados jauni cilvēki, toties bērnu un, jo īpaši, senioru starp imigrantiem ir mazāk.

Notiktu šādas izmaiņas Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūrā:

• Vismazāko bērnu skaits (0-1,5 gadi) sāktu pieaugt visātrāk – jau ap 2029. gadu. Jaundzimušo skaits gadā (2045. gadā – 17 723 bērni) ievērojami pārsniegtu bāzes scenārija prognozi (10 959).
• Bērnudārza un skolas vecuma bērnu un jauniešu (1,5-18 gadi) skaits tomēr kristos par 17%. Tas atsāktu pieaugt tikai ap 2042. gadu.
• Darbspējas vecuma iedzīvotāju (19-64 g.v.) skaits pieaugtu par 5,7%. Pieaugums sāktos ap 2031. gadu un tas būtu samērā izlīdzināts visās vecuma grupās.
• Senioru skaits nedaudz pieaugtu līdz 2030. gadam un tad pakāpeniski kristos.
• Latviešu īpatsvars no tagadējiem 63% samazinātos līdz 53-55%.

“Sarežģīto problēmu vienkāršie risinātāji” ražo milzumu mītu par demogrāfiju. Viens no tiem ir: “Lai mūsu skaits pieaugtu, valstij ir jāveicina dzimstība, tam nevajag migrāciju!”

Līdz šim ar valsts ģimenes atbalsta pasākumiem nekur nav izdevies būtiski mainīt dzimstības līmeni. Pat visdāsnākais valsts atbalsts dzimstības līmeni ietekmē minimāli. Dzimstības līmeni daudz lielākā mērā nosaka citi faktori, piemēram, tradīcijas, ticība nākotnei, sekošana vienaudžu piemēram un kopējām tendencēm.

Bet, šoreiz neņemsim to vērā un uz brīdi pastaigāsimies pa rozā vienradžu un… (piedodiet, varavīksnes te neiederas) pasauli, kurā gādīgā valsts vara spēj visu.

Fantastiskās dzimstības scenārijs

Kādai būtu jābūt dzimstībai mūsdienu Latvijā, lai, piemēram, 20 gadu laikā mēs saglabātu to pašu iedzīvotāju skaitu, kāds ir tagad, jeb, šajā gadījumā – 2023. gadā, par kuru ir pieejami jaunākie statistikas dati?

Iedzīvotāju skaitu bez dzimstības un mirstības maina vēl viens faktors – migrācija.

Tātad, vispirms “tiksim galā” ar to. Jeb, drīzāk, pieņemsim, ka migrācijas tikpat kā nebūs. Sākumā gan Latvijā atgriezīsies, pieņemsim, latvieši no ārvalstīm. Ne īpaši daudz, bet tomēr par vairākiem simtiem cilvēku vairāk, nekā aizbrauks. Bet pēc tam Latvija “iekonservētos” un migrācija vairs nebūtu vērā ņemams faktors.

Toties dzimstību ar burvju nūjiņas palīdzību jau gandrīz tūlīt… nu, pieņemsim, 2026. gada laikā pacelsim un turēsim tādā līmenī, kāds ir nepieciešams, lai 2045. gadā Latvijā būtu tikpat iedzīvotāju, kā 2023. gadā. Būsim pieticīgi – ne vairāk.

Kohortas analīzes metode ļauj atrast šādu dzimstības līmeni: Latvijas gadījumā tie šobrīd būtu 3,55 bērni uz vienu sievieti.

Šāda dzimstība nebūtu unikāla: ap 40 pasaules valstīs dzimstības līmenis ir vēl augstāks. Gandrīz visas šīs valstis atrodas Āfrikā, dažas arī ārpus Āfrikas, piemēram, Afganistāna un Jemena.

Arī Latvijā kādreiz bija šāda un vēl lielāka dzimstība, taču jau 20. gadsimta sākumā tā kritās zem 3 bērniem uz vienu sievieti un kopš tā laika pakāpeniski samazinājās. Salīdzinājumam, šobrīd Eiropā augstākā dzimstība ir Francijā – ap 1,63 bērni uz vienu sievieti (2023).

Tātad: kas notiktu, ja no 2026. līdz 2045. gadam ik gadu Latvijas sievietes braši dzemdētu tik daudz bērnu?

• Jaundzimušo skaits pēkšņi pieaugtu no apmēram 13 500 līdz 34 000 un pēc tam ik gadu būtu apmēram tāds pats, 2045. gadā izaugot līdz 36 000;
• Kopējais iedzīvotāju skaits pēc 2027. gada vēl turpinātu samazināties 9 gadus;
• Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits turpinātu samazināties līdz 2044. gadam;
• Ja 2023. gadā uz 1 darbspējas vecuma iedzīvotāju bija 0,7 iedzīvotāji, kuri nebija darbspējas vecumā, tad 2045. gadā šis skaitlis jau izaugtu līdz 1,1;
• Bērnu un jauniešu skaits pieaugtu no 379 tūkstošiem līdz 617 tūkstošiem.

Lieliskas dzimstības scenārijs

Šajā scenārijā būsim daudz mērenāki un centīsimies izveidot reāli iespējamu demogrāfiskās situācijas attīstības modeli.

Pirms nepilniem 10 gadiem Latvijā bija viens no augstākajiem summārajiem dzimstības koeficientiem Eiropā – tas sasniedza 1,74 bērnus uz vienu sievieti. Kāds būtu mūsu skaits, ja mums atkal pakāpeniski izdotos atgūt šādu dzimstības līmeni?

Dosim atlaides arī migrācijai: pieņemsim, ka migrācijas līmenis turpmāk būtu tāds, kā Latvijas iedzīvotāju skaita prognozes bāzes variantā. Zemāks, nekā, piemēram, pašlaik Igaunijā, bet pozitīvs.

Matemātiskais modelis ņem vērā arī atbraucēju vecuma struktūru – pārsvarā tie ir jauni cilvēki, tajā skaitā auglīgā vecumā esošas sievietes. Imigrācija (kamēr tā notiek) gandrīz vienmēr paaugstina dzimstības līmeni.

Pieņemam arī, ka Latvijā pakāpeniski un stabili uzlabosies dzimstība, ap 2043. gadu sasniedzot 2016. gada rādītājus.

Kopumā, šķiet, pietiekami reāls pozitīvais scenārijs! Kādas būtu izmaiņas šī – “lieliskas dzimstības” scenārija rezultātā?

• Iedzīvotāju kopējais skaits turpinātu samazināties arī turpmāk.
• Salīdzinot ar bāzes scenāriju, 2045. gadā iedzīvotāju skaits šajā scenārijā būtu par apmēram 85 000 tūkstošiem lielāks;

  

• Gandrīz visi šie 85 000 papildinātu bērnu un jauniešu skaitu;
• Bērnu un jauniešu skaits sāktu pieaugt tikai dažos pēdējos gados;
• Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits šajā scenārijā, salīdzinājumā ar bāzes scenāriju, palielinātos tikai nedaudz, pēdējā gadā. Senioru skaits nemainītos;
• To iedzīvotāju skaits, kuri nav darbspējas vecumā, skaits uz 1 darbspējas vecuma iedzīvotāju pieaugtu no 0,7 līdz 0,75.

Lai varētu prognozēt, cik bērnu dzims nākotnē, viens no svarīgākajiem (un nepietiekami novērtētajiem) rādītājiem ir vecums, kādā sievietēm dzimst bērni. Prognozes, kurās netiek ņemtas vērā līdzšinējās izmaiņas šajā jomā, ir maz ticamas.

Paskatāmies: kādas izmaiņas pēdējo 30 gadu laikā ir notikušas Latvijā un vēl divās valstīs: Igaunijā (sociālekonomiski līdzīgākā valsts Latvijai) un Norvēģijā (sociālās kultūras ziņā līdzīga valsts ar krietni augstāku pārticības un ekonomiskās stabilitātes līmeni)!

Summārais dzimstības koeficients

Šis skaitlis ataino to, cik bērnu vidēji piedzims katrai sievietei, ja dzimstība paliktu šī brīža līmenī. Lai ilgtermiņā iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu (pie nosacījuma, ka aizbrauc tikpat, cik atbrauc), vidēji vienai sievietei būtu jārada apmēram 2,1 bērni. Šeit ir svarīgs vārds “ilgtermiņā” – nepietiek ar to, ka šādu līmeni sasniedz uz pāris gadiem, tas ir jānotur burtiski paaudzēm ilgi, līdz skaits nostabilizēsies.

Ap 1990. gadu Latvija un Igaunija vēl bija tuvu šim skaitlim, taču 1990jos gados dzimstība strauji kritās.

Nepatīkams process sākās 2022. gadā – visās trīs valstīs (kā arī vairumā pārējo pasaules valstu) dzimstības koeficients ir strauji krities. Līdz 2022. gadam līknes izmaiņas Latvijā un Igaunijā varētu skaidrot ar sociālekonomiskajiem apstākļiem – kad ekonomiskais stāvoklis pasliktinājās, šī līkne krita, kad uzlabojās – arī dzimstība uzlabojās. Tomēr pēdējo gadu kritums, tajā skaitā, arī Norvēģijā, vairs nav skaidrojams ar to, ka būtu strauji pasliktinājusies ekonomiskā situācija – visās trīs valstīs līdz šim tā kopumā ir stabila. Tiesa, Norvēģijā 2024. gadā dzimstības koeficients atkal ir uzlabojies (grafikā tas vēl nav atainots).

Kā to skaidrot? Iespējams, nākotnē tiks atrasta kāda vienkāršāka atbilde, taču pašlaik šķiet, ka pie dzimstības krituma varētu būt vainojama dažādu apstākļu sakritība. Viens no tiem ir: strauji mainās vecums, kādā sievietēm dzimst bērni.

Prognoze ir izstrādāta, izmantojot populācijas kohortas analīzi. Datu avots ir Oficiālās statistikas portāls (IRD041, IDK010, IDS010, IMK011, IBE081, RIG050 tabulas).

Dati iegūti 2025. gada martā, kad bija pieejama statistika līdz 2023. gada beigām. Līdz ar to arī grafikā redzamie 2025. gada skaitļi ir prognoze nevis faktiskā situācija.

Šajā prognozē tika izmantots tikai viens – bāzes scenārijs -, pieņemot, ka līdzšinējās migrācijas, dzimstības un mirstības izmaiņu tendences saglabāsies.

Sekojot līdzšinējai tendencei, mirstība pakāpeniski samazināsies, t.i. prognozētais iedzīvotāju mūža ilgums pamazām pieaugs.

Dzimstība pakāpeniski samazināsies: pirmais bērns mātēm dzims aizvien lielākā vecumā un vidējais bērnu skaits vienai mātei pakāpeniski samazināsies. Tomēr galvenais iemesls jaundzimušo skaita samazinājumam būs tas, ka krasi samazināsies auglīgā vecuma sieviešu skaits.

Visgrūtāk (faktiski – neiespējami) ir prognozēt migrācijas izmaiņas. Autora pieņēmums par turpmāko migrācijas saldo Latvijā ir šāds (sarkanā krāsa).

Realitātē migrācijas saldo var atšķirties pat par simtiem procentu, būtiski mainot arī iedzīvotāju kopskaitu.

Karte ataino to, cik lieli katrā no Latvijas pašvaldībām (tagadējās robežās) ir ieņēmumi no iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa (IIN) uz 1 pašvaldībā dzīvojošo cilvēku. Šis ir viens no uzskatāmākajiem pašvaldību attīstības līmeņa rādītājiem.

Pārbīdot kartes centrā esošo pogu uz labo pusi būs redzami ieņēmumi 2011. gadā. Attiecīgi, pārbīdot pogu uz kreiso pusi, būs redzami ieņēmumi 2023. gadā.

Ieņēmumi ir pieauguši visās Latvijas pašvaldībās, lai gan, ņemot vērā summāro inflāciju, dažās ieņēmumi tomēr ir samazinājušies. Pirmajā brīdī gan šķiet, īpaši nekas šajos 13 gados nav mainījies – Rīga un Pierīga tāpat ir turīgas un Latvijas austrumu pierobeža – tagad tikpat mazturīga, kā agrāk.

Tomēr, uzmanīgāk pavērojot, ir interesantas nianses (sk. tabulu un secinājumus).

Pašvaldību ranžējums, ieņēmumi no IIN uz 1 cilvēku

Karte ataino iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa (IIN) ieņēmumu izmaiņas Latvijas pašvaldībās (to tagadējās robežās) laika posmā no 2011. gada līdz 2023. gadam.

Šīs izmaiņas rada trīs galvenie faktori:

• Iedzīvotāju ieņēmumu izmaiņas. Jo lielākus ieņēmumus saņems pašvaldībā dzīvojošie iedzīvotāji, jo lielākus ieņēmumus no katra iedzīvotāja gūs pašvaldības budžets.
• Iedzīvotāju (to iedzīvotāju, kuri gūst ieņēmumus) skaita izmaiņas pašvaldībā.
• Izmaiņas IIN sadalījumā un izmaiņas IIN likmēs. 2011. gadā pašvaldības saņēma 82% no IIN, 2012.-2020. gadā: 80% no IIN, 2021.-2024. gadā: 75% no IIN. No 2025. gada pašvaldības saņem 78% no IIN.

Pirmie divi faktori ir savstarpēji saistīti: iedzīvotāji atstāj tās pašvaldības, kurās ir zemi ieņēmumi un, attiecīgi, pārceļas uz tām pašvaldībām, kurās ieņēmumi ir augstāki.

Straujākais IIN ieņēmumu pieaugums pēdējo 13 gadu laikā ir bijis šādās 5 Latvijas pašvaldībās:

1. Mārupes novads: par 359%
2. Ādažu novads: 310%
3. Ropažu novads: 292%
4. Saulkrastu novads: 249%
5. Ķekavas novads: 245%

Savukārt, visgausāk kopējie IIN ieņēmumi pieauga šajās 5 Latvijas pašvaldībās:

39. Valkas novads: par 163%
40. Krāslavas novads: 154%
41. Daugavpils: 154%
42. Rēzekne: 145%
43. Ventspils: 123%

Tā kā inflācija šajā laika periodā sasniedza ap 50%, Rēzeknē un Ventspilī iedzīvotāju kopējie ieņēmumi ir pat kritušies.